Bet ko Tu dari visu dienu?

Kā gāja skolā?
– Tīri ok, viss kārtībā. Nu un ko jūs visu dienu darījāt?
* ilga pauze *
– 
Es nezinu. Es tiešām nezinu.
– Tātad
 chillojāt  parasti?

Es neteiktu, ka septiņmēnešnieka auklēšana būtu īsti mana interpretācija par chillošanu, nē. Ir ga-a-a-aras, neizskaidrojamu činkstu un īdēšanas pilnas dienas beigas, taču nav bijusi neviena nogurdinoša preses konference, nav ķimerēti vārdi kādam informatīvam materiālam vai pat laiski breinstormotas idejas kādam pasākumam. Un tik un tā es jūtos fiziski un garīgi izsmelta.

Kur paliek manas dienas? Vai tiešām ar mirkli, kad tavā organismā ieperinās vēl viena dzīva radība (un es nedomāju parazītus), kāds gluži kā kasešu atskaņotājam nospiež to maģisko fast-forward pogu? Ja parasti šādi tika pārtīta pāri kaitinošākā dziesma, tad nu pavisam netaisnīgi tiek skippota melodija, kas man tiešām interesētu.

001943500030

Es esmu izdzīvojusies pa dažādiem darbiem un projektiem, spējot vairāk vai mazāk veiksmīgi žonglēt pat trīs darbavietas vienlaicīgi. Varu vaļsirdīgi atzīties, ka iepriekš itin greizi nosmīnēju par sievietēm, kas dzīvojās mājās, un nespēju iztēloties, kā rutīna un ikdienas rūpes viņas nenosmacē zem pūkaina, bērnu nosiekalota rozā spilvena. Vienīgās šādu indivīdu intereses taču ir neticamiem notikumiem ieziepētas lubenes TV, svaiga, indīgas krāsas nagu laka un alkohola pildītas šoko konfektes. Nē, es glābšu asiņojošo pasauli, mājas dzīve mani nesasaistīs.

Aha – no surprises here – arī šajā ziņā manus ar zobiem, nagiem, ragiem iepriekš aizstāvētos, augstprātīgos aizspriedumos balstītos principus tas sīkais mežonis ir ar vieglu roku izravējis.

001943500011Pirmkārt, man tiešām nav ne mazākās jausmas, kur pazuda šodiena. Starp neskaitāmām zīdaiņa pārģērbšanās sesijām, tīšanas un netīšas klupšanas pār bērna mantām, divu stundu garu pastaigu, dzīvokļa, šķiet, mūžam nebeidzamo tīrīšanu, ēst gatavošanu un zīdīšanu, esmu pazaudējusi 12 stundas, bet darba diena kaut kā nesteidzas noslēgties, jo, kamēr klabinu klaviatūru, mumins otrā istabā svaida knupjus uz grīdas un negrib migt, jo pa dienu dabūja ekstra miedziņu.

Otrkārt, es nebiju gaidījusi, ka man tas patiks. Lai gan visas dienas laikā sev tika labākajā gadījumā ap pusstundai – jo arī ratos mans vagars šodien nevēlējās tā īsti gulēt – es esmu pavisam nemanot iemīlējusies gan savā bērnā, gan ikdienā mājās. Es nervozi kožu pirkstos, domājot par to, ka mums diviem chillot mājās atlicis mazāk nekā līdz šim abiem kopīgi pavadītais laiks – darbā jāatgriežas novembrī. Es – do it all, do it now tipa cilvēks – esmu pārtransformējusies līdz diezgan laimīgai bezlaika esībai mājās. Vai tā ir mana personīgā versija par Stokholmas sindormu? Bet varbūt tas ir tādēļ, ka esmu sagaidījusi savu varavīksnes bēbi?

Jebkurā gadījumā, es nezinu, kur paliek manas dienas un ko es ar tām daru. Es kā īstena mājsaimniece tagad laiku mēru par mazu kļuvušās zīdaiņu biksiņās, krūšturu ieliktņu kastītēs, tukšos autiņbiksīšu iepakojumos un dakteru vizītēs. Mēs chillojam.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: