Ledus ir sakustējies. Dzīve pēc

– Mums vajadzētu nopirkt autiņbiksītes, pienu un citas lietas.
– Vēlies, aiziešu? Izskaties nogurusi.
– Nē, lūdzu, paliec ar viņu. Man jātiek ārā. Viņš neguļ. Viņš kliedz. Man ir jātiek ārā.

– Tu biji prom 37 minūtes. Viņš guļ. Bet es nemācēju viņu pareizi apģērbt, tāpēc viņš ir puspliks. Un viss ir kakās. 

Esmu kaislību cilvēks un ar visu sirdi nododos kādam mērķim, līdz sevi izdedzinu pilnībā. Šajā gadījumā – bērnaudzēšanā. Pirmie četri mēneši ar mazuli gluži nebija tādi, kādus tos, vēl grūsns valis būdams, iztēlojos. Lai gan tu sagaidi bezmiegu, nosacītu badu, fizisku un garīgu tuksnesi, tu nevari noskaņoties un iztēloties pilnībā, ko nekad dzīvē neesi piedzīvojis. Nelīdz arī Bet ko tad Tu gaidīji? Un tas ir tikai sākums! – nē, es nezinu, ko es gaidīju, bet es negaidīju, ka būs tā.

Lai gan, vēl līgani stūrējot savu vēderu, neticīgi lasīju par emocionālajiem pārdzīvojumiem, pat depresiju, ar ko var saskārties jaunās māmiņas (arī tēti), itin labi visu varēju izbaudīt uz savas ādas. Man šķita – Kā? Man taču beidzot būs vesels, dzīvs mazulītis. Kāda vēl nomāktība? Kādas skumjas? Kādas dusmas? Aha. Daudz mīlestības un kristālskaidra prieka, bet tik pat daudz asaru un bezdibenīgu, neizskaidrojamu bēdu.

001260080006

Kāpēc?

Pirmkārt, lai gan nevaru salīdzināt ar dabiskām dzemdībām, pēc ķeizargrieziena operācijas tev vienkārši ieliek bērnu rokās. Tas ir tavs. You’re welcome. Jā, tu par viņu esi domājusi visu šo bezgalīgi ilgo laiku, gaidījusi, kad viņš beidzot tuntuļosies tavās rokās. Un te nu viņš ir. Pēkšņi. Pirms pusstundas vēl nebija, un nu ir. Un vienīgais, kas tev bijis jādara, ir apgulties uz sāniem un savilkt muguru kā kaķītim, lai anesteziologs ievadītu anestēziju. Ja godīgi, tad to, ka viņš tiešām ir mans, mans un tikai mans, es apjēdzu tikai ap viņa četru mēnešu jubileju.

Otrkārt, pēc ķeizargrieziena – un, es ticu, ka arī pēc dzemdībām – tu nebūt neesi tik mobila, kā vēlētos. It īpaši tad, ja dzīvo pilsētā, augstā stāvā bez lifta. Mana ārste ieteica atturēties pirmos 2 mēnešus celt jebko smagāku par mazuli (it kā diži es ko varētu celt, jo rēta par sevi nemitīgi atgādināja). Bet es noturējos savās četrās mīļajās sienās 3 nedēļas. Un stiepu ratus lejā no piektā stāva, lai tiktu ārā.

Tomēr ne velti pirmās 42 dienas pēc dzemdībām sevi ir jāsaudzē – fiziski un garīgi atgūšanās pēc tik lielas slodzes, pielāgošanās jaunajiem apstākļiem prasa laiku. Sastaipījos. Pārguru. Eksperimentu kādu brīdi vairs neatkārtoju, un paļāvos uz tēti un viņa brīvo laiku. Un cīnījos, un skumu par zaudēto brīvību.

001943500014

Treškārt, vismaz es, Miss I’m So Independent,  pēkšņi nespēju ar visu tik galā. Precīzāk sakot, es tiku galā ar visu, miegu un atpūtu noliekot otrā plānā, un novedot sevi līdz muļķīgai pārguruma pakāpei. Jā, mīļais tētis tika nodarbināts. Jā, reizi nedēļā pie manis uz pāris stundām atnāca vīra mamma, lai pieskatītu mazuli. Taču, kad tētim nācās atgriezties darbā un palielinājās slodze, savukārt mana mamma ciemos atnākt nevarēja, es sajutos pavisam viena. Ēst aizmirsu, gulēt pa dienu nemācēju, tikai fanātiski tīrīju māju un katru mirkli ziedoju mazulim, nezinot, kur sevi likt. Un kļuvu arvien uzvilktāka.

Ceturtkārt, lai gan sīkais ir tieši tik debešķīgs, cik tu cerēji, pat bezgalīgdaudzreižu vairāk, tu, iespējams, neesi. Es biju vīlusies sevī, jo pēkšņi izrādījās, ka nebiju ne tuvu tāda māte, kā biju sev iegalvojusi, ka būšu. Es nemaz nebiju tik mīļa, uzmanīga, atsaucīga, kādai, manuprāt, man bija jābūt. Manas ilūzijas par sevi sabruka. Es centos saņemties, bet pieķēru sevi, jau atkal paceļot balsi. Nē, tā tam nevajadzētu būt. Ko es daru nepareizi?

Šķita, kopš mazuļa ienākšanas pasaulē mani bija pārņēmis tāds mūžīgais sasalums. Haoss un vienlaikus rutīna spieda mani slīgt uz ceļiem, un ar katru reizi kļuva arvien grūtāk piecelties atkal augšā.

002035910030Vienā mirklī es sapratu – basta! Es neciešu sevi šādu. Otrā mēneša vizītē pie pediatra, kad sabruku pilnīgi sveša cilvēka klātbūtnē, zināju, ka jāsāk risināt situāciju, pirms tā kļūst galīgi nekontrolējama. Mans bērns ir pelnījis mammu, kas bieži smaida un smejas. Un es nolēmu no jauna audzēt mieru mājās.

Es lūdzu palīdzību.

Ja iepriekš grūti izskaidrojamu un diezgan neloģisku iemeslu dēļ sākumā atteicos (pati, pati, protu, protu), es sev pārkāpu pāri un piespiedu pieņemt mana vīra un tuvinieku sniegto palīdzību, lai uz mirkli, kaut mazu mirkli izskrietu ārā no mājas viena vai ilgāk pagulētu. To nemaz nav tik viegli izdarīt tādai control-freak  kā man, kam grūti citiem uzticēties.

Uzreiz nē, tomēr nu jau šīs mazās pauzes pierādījušas savu efektivitāti. Šobrīd – par ko man jāsaka paldies @RozeIeva – es esmu brīvbrīdi sev pat uzaudzējusi līdz sestdienas jogas nodarbībai Urban yoga ar draudzeni. Bauda.

Ticu, ka mammām, kam nav iespēja saņemt palīdzību no pavisam tuviem cilvēkiem, varētu noderēt PEP mammu atbalsts, par ko esmu dzirdējusi labas atsauksmes.

001332300024

Es meklēju draugus.

Gan abu grūtniecību laikā, gan dēlam ienākot pasaulē, apzināti vai pusapzināti biju izgrūdusi no savas dzīves lielu daļu draugu. Ar zobiem, nagiem noturējās vien daži. Un nu es centos – un vēl joprojām cenšos – tos atgūt, lai man dienas vidū būtu iespēja uzklausīt, kā norit dzīve ārpus autiņbiksītēm un apokaliptiskām kakastrofām (jaunvārda autore – Agija), kā kāds cits bērns neguļ nakti vai vienkārši pačīksēt.

Vēl vēlos nodziedāt lai slava tām, lai slava tām, tām Tvierlēdijām, kas ir bijušas īpaši pacietīgas, iecietīgas un ieinteresētas uzklausīt pavisam nepazīstamas sievietes bieži vien nesakarīgos jautājumus un neloģiskos komentārus.

Es meklēju prieku.

Viss, ko dara bērna klātbūtnē, viņa organismā nogulsnējas prātā, dvēselē miesā. Viss dzīves veselīgums atkarīgs no tā, kā uzvedamies bērna klātbūtnē – tā uzskata valdorfpedagogs K.Franss . Ne viņš vienīgais – drīzāk grūti atrast kādu, kas neuzskatītu, ka bērns pirmos 3 savu dzīves gadu laikā ir kā ģeniāls sūklis, kas absorbē jaunu informāciju.

Es esmu par veselīgu visu savu emociju gammas izrādīšanu, tomēr pozitīvajam ir jāieņem dominējošā loma. Fake it till you make it – ja sākumā par dēla jautrībām pēc negulētas nakts nepavisam negribējās smaidīt, drīzāk īgni paraustīt lūpu kaktiņus, es piespiedu sevi nīgrumu nolikt malā un sirsnīgi noslīcināt viņu mīlestībā. Viņš taču ir mans dēls. Nav viegli būt jaunam. Un arī viņš arvien biežāk un biežāk pasāka smaidīt. Tagad, sasnieguši sešu mēnešu atzīmi, mēs sajūsmināti sasaucamies dinozauru kliedzieniem katrs no sava istabas stūra.

Nobeigumā, lai gan nu jau es saprotu maģiskos vārdus Tas jau tikai tāds posms, viss nāk un aiziet tālumā, arī šis, pirmās mācības pirmajos kopīgajos mēnešos bija grūtas. Lai gan mans vīrs uzskata, ka esmu mūžīgais tīnis un vēl šobrīd es cīnos ar sava ego nolikšanu malā, dusmu un aizkaitinājuma savaldīšanu, ir cilvēki, kam visa bērnbūšana atrauj iekšējās elles durvis vaļā. Šādos gadījumos, esmu pārliecināta, ka ir jāmeklē spēcīgāks atbalsts – piemēram, ļoti atsaucīgā Debesmanna.

Lai miers mājās!

001332290026

Advertisements

2 thoughts on “Ledus ir sakustējies. Dzīve pēc

Add yours

  1. Sveika! Par to ego nolikšanu malā – man tikai tagad, kad ir otrs bēbis mājās (tieši pusgadnieks kā Tev) un pirmajam bērnam ir trīs (!!!) gadi, beidot varu atzīt, ka esmu savu ego nolikusi malā. Tikai tagad.
    Ieraksts ļooti labs. Tik līdzīgas sajūtas, tikai es nemacētu to uzrakstīt. Paldies!

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: